Sievietes reproduktīvā veselība

Ar reproduktīvo veselību ir domāts pilnīgas fiziskas un sociālas labklājības stāvoklis, nevis tikai vesela reproduktīvā sistēma bez jebkādām slimībām un tās funkciju traucējumiem. Reproduktīvā veselība nozīmē piepildītas un drošas seksuālās dzīves iespēju, spēju radīt bērnus un iespēju izlemt, kad un cik bieži to darīt. Tā nozīmē sievietes tiesības droši būt mātei (tas ir, sievietes iespēju droši pārciest grūtniecību, dzemdības) un iespēju laist pasaulē veselu bērnu. Tātad tā paredz vīriešu un sieviešu tiesības uz informāciju un pieeju drošām, efektīvām, pieejamām reproduktīvās sistēmas slimību profilakses un ārstēšanas metodēm.

Dzimumceļā nododamās infekcijas ir galvenais novēršamais reproduktīvās veselības traucējumu, īpaši neauglības cēlonis. To slimību vidū, kas iespaido sievietes reproduktīvo veselību, liela nozīme ir vīrusa infekcijām, ko izraisa cilvēka papilomas vīruss (HPV), parastā herpes vīruss (HSVI, HSVII), citomegalovīruss (CMV). Lielākajā daļā gadījumu dzimumorgānu vīrusu infekcijas ir slēpta rakstura, izraisa autoimūnu procesu veidošanos (Autoimūnas saslimšanas (no grieķu val. autos – pats un latīņu immunis – brīvs no kaut kā), saslimšanas, kuru pamatā ir imunitātes reakcija, kas vērsta pret paša orgāniem vai audiem), intranatālu (intrauterīnu inficēšanos) augļa un jaundzimušā inficēšanos.

Cilvēka papilomas vīruss (HPV)

Pēdējos gados cilvēka papilomas vīrusa izraisītu saslimšanu diagnostikas un ārstēšanas problēma ir īpaši nozīmīga, ņemot vērā straujo saslimšanas gadījumu skaitu, ievērojamo kontagiozitātes (Kontagiozitāte – no latīņu val. contagiosus – lipīgs, aplipinošs; sinonīms – lipīgums – infekcijas slimības spēja tikt nodotai no slimiem cilvēkiem veseliem, uzņēmīgiem cilvēkiem) pieaugumu un pierādīto augstās cilvēka papilomas vīrusa onkoģenēzi. Papilomas vīrusa infekcija (HPV) ik gadu izraisa aptuveni 500000 dzemdes kakla vēža gadījumu.

Pēc dažādu pētnieku datiem HPV parādās pie labdabīgām dzemdes kakla saslimšanām (12-30%), dažāda veida kondilomām (50-82%), dzemdes kakla displāzijas (līdz 89%), intraepiteliālām kondilomām (38-90%), klīniski veselām sievietēm (3-10%).

Maksimālā HPV izraisītā saslimstība novērojama vecumā no 18 līdz 28 gadiem. Nonākot organismā, HPV ne vienmēr izraisa saslimšanu. Tas notiek, ja ir veicinoši faktori: agrīns dzimumdzīves sākums, liels partneru skaits, gadījuma dzimumsakari, partneri, kuriem bijis kontakts ar sievieti, kas slima ar dzemdes kakla vēzi vai anoģenitālām kondilomām, citām STS, agrīns vecums, smēķēšana, alkohols, grūtniecība, endometrioze utt.

Gandrīz likumsakarīga ir HPV saistība ar citām STS – gonoreju, hlamidiozi, dzimumorgānu herpes, trihomoniāzi. Visbiežāk sūdzības ir par niezi un dedzināšanu dzimumorgānu apvidu, izdalījumiem, sāpēm dzimumakta laikā, urīnizvades traucējumiem. Specifiski simptomi ir vulvas, maksts, dzemdes kakla kondilomatoze.

Papilomas vīrusa infekcija, kurai raksturīgas smailās kondilomas, parādās, pazeminoties lokālajai maksts imunitātei. Tādēļ galvenais uzdevums ārstējoties ir kondilomu noņemšana ar krio-, lāzera vai ķīmiskās destrukcijas palīdzību un īpaši svarīgi – maksts imunitātes atjaunošana. Visefektīvākā kombinētā terapija ir, pielietojot Epigen aerosola preparātu, pateicoties tā pretvīrusu, pretiekaisuma, imunitāti stimulējošajai un reģenerējošajai iedarbībai, notiek maksts imunitātes normalizēšanās un infekcijas turpmāka recidīva novēršana, ātra ārējo un iekšējo dzimumorgānu epitēlija sadzīšana un atbrīvošanās no diskomforta sajūtas.

Kombinētās terapijas laikā Epigen intim preparāts tiek uzklāts:

• līdz kondilomu noņemšanai - 3 reizes diennaktī (visu etiotropās terapijas periodu);
• destrukcijas laikā - 5 reizes diennaktī, līdz tās sadzīst;
• lai novērstu recidīvus - 3 reizes diennaktī 1 mēnesi;
• anoģenitālās kondilomatozes gadījumā preparātu ieteicams pielietot bojāto ādas virsmu un gļotādas apstrādei – līdz 6 reizēm dienā 5-7 dienas;
• ar vīrusu saistītas dzemdes kakla patoloģijas gadījumā (tai skaitā dzemdes kakla erozijas gadījumā) preparāts pielietojams intravagināli, izmantojot uzgali, kas vienmērīgi pārklāj maksts un dzemdes kakla zonu – 3 reizes diennaktī 10-12 dienas.

Parastā herpes vīruss (HSV I, HSV II)

Pavisam pastāv 6 herpes vīrusa tipi, bet visizplatītākie ir divi: I vīrusa tips skar seju, lūpas, ķermeni, II tips – uroģenitāls, tas ir, tas skar cilvēka urīnizvades un dzimumorgānu sistēmu. Tomēr pēdējā laikā parādījusies informācija, ka dažādu veidu herpes vīrusi var pāriet no viena citā.

Herpētiskie bojājumi ir plaši izplatīti: pēc PVO datiem ar parastā herpes vīrusu ir inficēti 65-90% pieaugušo un bērnu, bet herpētiskās infekcijas izraisītas nāves gadījumi ieņem otro vietu pēc gripas.

Dzimumorgānu herpes tiek nodotas, galvenokārt, seksuālu kontaktu ceļā. Vīruss nonāk uz gļotādas vai bojātās ādas virsmas ar siekalām, spermu vai kontakta rezultātā ar slima cilvēka herpētiskiem ādas bojājumiem un/vai gļotām. Pārslodze, imunitātes pazemināšanas, menstruācijas, temperatūras paaugstināšanas, citas infekcijas veicina procesa saasināšanos. Herpētiskās infekcijas rašanās riska faktori ir liels dzimumpartneru skaits, agrīna dzimumdzīves uzsākšana, zems sociālais līmenis. Parastā herpes vīruss izraisa reproduktīvo orgānu bojājumus.

Saslimšanas pazīmes tiek konstatētas 3-7 dienas pēc kontakta. Vīriešiem dzimumorgānu herpētiskie bojājumi parasti rodas uz dzimumlocekļa un priekšādiņas iekšējās virsmas, dažos gadījumos tie rodas uz sēklinieku maisiņiem, starpenes. Procesu parasti pavada lokālas sāpes, muskuļu un locītavu sāpes, cirkšņu limfmezglu palielinājums, ja bojājums attīstās urīnizvadkanāla iekšienē, tad parādās uretrīta pazīmes. Dzimumorgānu herpes pazīmes sievietēm ir vairāk izteiktas nekā vīriešiem. Faktiski visos dzimumorgānu herpētisko bojājumu gadījumos sievietēm inficēšanās notiek dzimumkontaktu ceļā. Saslimšanas simptomi parādās 2-14 dienu laikā pēc kontakta. Vispirms parādās vispārējie simptomi (drudzis, muskuļu, locītavu un galvas sāpes). Pēc dažām dienām parādās lokālie simptomi – raksturīgi pūslīšu veida elementi, kas saplūst čemuros. Pēc dažām dienām tie pārplīst.

Bez neslēptajām slimības pazīmēm iespējamas arī slēptās formas. Lielai daļai pacientu ir minimālas saslimšanas pazīmes, kuras var tikt atstātas bez ievērības.

Ar ko dzimumorgānu herpētiskā infekcija ir bīstama?

Pirmkārt, tā ir infekcijas izplatība ar iekšējo orgānu un nervu sistēmas bojājumiem. Dzimumtraucējumi vīriešiem: pavājināta erekcija, priekšlaicīga ejakulācija, neauglība.

Dzimumorgānu herpes mātēm var kļūt par iemeslu spontānajiem abortiem, priekšlaicīgām dzemdībām, neattīstītai grūtniecībai, iedzimtām kroplībām.

Raksturīgākā dzimumorgānu vīrusa infekcijas iezīme – šī izraisītāja ilgā uzturēšanās organismā (var būt visa mūža garumā) un tieksme uz paasinājumiem. Galvenie faktori, kas apgrūtina laicīgu dzimumorgānu herpes diagnostiku un ārstēšanu, ir saslimšanas klīnisko izpausmju trūkums, tās atipiskā norise. Klasiskie saslimšanas simptomi, kas aprakstīti mācību grāmatās, tiek novēroti tikai 20% slimnieku.

Saskaņā ar pētījumu rezultātiem 2-4% sieviešu inficējas grūtniecības laikā, kas saistīts ar daudz lielāku vīrusa bezsimptomu izpausmju risku salīdzinājumā ar gadījumiem, kad inficēšanās notiek pirms grūtniecības. Sievietēm, kas inficējušās grūtniecības periodā, biežāk novērotas vīrusa izpausmes vulvā un dzemdes kaklā. Lielāks vīrusa izpausmju biežums raksturīgs jaunām sievietēm. Savukārt vīrusa bezsimptomu izpausmes ir jaundzimušo inficēšanās riska faktors, kuriem infekcija ir daudz bīstamāka nekā pašām grūtniecēm.

Šobrīd pastāv noteiktas ārstēšanas shēmas, kuru mērķis ir paasinājumu ilgumu samazināšana, bez paasinājumu perioda pagarināšana. Herpētiskās infekcijas ārstēšana ir sarežģīts uzdevums. Plašajā pretvīrusu līdzekļu klāstā ir grūti atrast preparātu, kurā būtu komplekss iedarbības mehānisms, tas ir, iespēja iedarboties uz dažādām slimības saiknēm vienlaicīgi.

Ar kompleksu iedarbību ir apveltīts Epigen intim preparāts. Paasinājuma periodā Epigen intim pielieto kā pretvīrusu līdzekli kombinētajā terapijā 2-3 devas 5-6 reizes dienā 10 dienas ārēji un intravagināli. Pēc tam Epigen intim ieteicams pielietot herpes vīrusa infekcijas profilaksei.

Epigen intim iedarbojas dziedējoši uz maksts gļotādu, novērš niezi, dedzināšanu, samazina gļotu atteci un ļauj sievietei atgriezties pie pilnvērtīgas seksuālās dzīves.

Citomegalovīruss (CMV)

Citomegalovīruss (CMV) pieskaitāms pie tās pašas vīrusu grupas, pie kuras pieder herpess. Pēc PVO datiem CMV nēsātāji ir gandrīz 90% cilvēku, bet ne visi slimo. Saslimšanas klīniskās izpausmes tiek novērotas pie izteiktas imunitātes pazemināšanās. Vīruss tiek nodots neaizsargāta dzimumakta laikā caur siekalām, asinīm, mātes pienu un placentu. Pārbaudīties uz citomegalovīrusu ir nepieciešams, īpaši tas nepieciešams grūtniecēm un sievietēm, kas gatavojas ieņemt bērnu. Bet visbīstamākā šī infekcija ir grūtniecībai. Pēc PVO datiem Eiropā līdz pat 2,5% jaundzimušo ir inficēti ar CMV. Krievijā šie rādītāji sasniedz 4%. Citomegalovīruss aktīvā stāvoklī ir bīstams grūtām sievietēm un auglim. Īpaši bīstama ir mātes inficēšanās ar CMV iznēsāšanas laikā, kas var izraisīt intrauterīnu augļa bojāeju, spontāno abortu un dažādus attīstības defektus. Mazāk bīstama ir inficēšanās dzemdību laikā vai zīdīšanas laikā. Lai novērstu inficēšanos grūtniecības laikā, vēlams izvairīties no saskares ar bērniem, jo bērnu-nēsātāju citomegalovīruss var būt lipīgs vairākus gadus. Līdz 15% inficēto bērnu ir dažādas psihomotoro traucējumu formas, tai skaitā arī kroplības.

Pirmo reizi slimība tika aprakstīta pirms vairāk nekā simts gadiem un ieguva „skūpsta” slimības nosaukumu, jo tika uzskatīts, ka inficēšanās notiek caur siekalām. Tikai daudz vēlāk tika pierādīts, ka slimība tiek nodota arī dzimumkontakta ceļā, no grūtas sievietes auglim un pat ciešos sadzīves kontaktos.

Ļoti bieži CMV noris, maskējoties zem akūtas elpceļu saslimšanas, uzrādot tādas pašas pazīmes – paaugstinātu temperatūru, iesnas, rīkles tūsku, kakla limfātisko dziedzeru, liesas un aknu palielināšanos. Pašos smagākajos gadījumos var būt dziļi smadzeņu struktūras bojājumi, kas izraisa nāvi. No parastā AEVI citomegalovīrusa infekcija atšķiras ar norises ilgumu – līdz 4-6 nedēļām. Nereti CMV izpaužas lokalizētā formā.

Bērniem CMV bez gripveidīgām pazīmēm nereti pavada plaušu karsonis, kuņga-zarnu trakta, aknu, tādu endokrīno dziedzeru kā virsnieru dziedzeris un hipofīze bojājumi.

CMV jaundzimušajiem

CMV infekcija ir viens no biežākajiem intrauterīnās infekcijas cēloņiem. Būtiskākais avots ir pirmo reizi dzemdējošās sievietes, kas grūtniecības laikā pirmo reizi pārcietušas CMV. Pie atkārtotām grūtnieču CMV infekcijām intrauterīnā augļa inficēšanas iespēja ir ievērojami zemāka, bet inficētajiem jaundzimušajiem tā bieži norit bez simptomiem. 25% inficēto jaundzimušo tiek novēroti infekcijas simptomi (dzelte, hepatosplenomegālija, petehijas, mikrocefālija, horioretinīts, smadzeņu kalcifikāti u.c.). CMV infekcijas sekas ir neiroloģiski sarežģījumi, mikrocefālija un garīgās attīstības atpalicība.

Jaundzimušo perinatālo inficēšanos izraisa CMV nēsātāja dzemdes kakla gļotāda vēlā grūtniecības periodā un barojot ar krūti. Jaundzimušo perinatālās infekcijas parasti norit bez simptomiem, bet var izraisīt dzirdes traucējumus un garīgās attīstības atpalicību.

Auglim inficējoties intrauterīni, nereti tas aiziet bojā. Tādēļ atkārtota augļa vai jaundzimušā bojāeja rosina aizdomas, ka sievietei ir CMV. Ja bērns piedzimis dzīvs, tad viņam ir palielinātas aknas un liesa, tiek novērota pieaugoša dzelte, anēmija un citas asins sastāva novirzes. Nervu sistēmas saslimšana izpaužas ar krampju lēkmēm, galvas smadzeņu funkciju traucējumiem, garīgās attīstības atpalicību. Var būt skarti acu un redzes nervi.

Šobrīd turpinās intensīvi izpētes darbi, lai atrastu mūsdienīgus, efektīvus un drošus preparātus, kas pirmkārt uztur un pasargā organisma imūnsistēmu. Viens no perspektīvākajiem līdzekļiem, kam piemīt izteikta iedarbība uz imunitāti un kas nomāc herpes tipa vīrusus, ir glicirizīnskābe, kas iegūstama no lakricas saknes un kas iekļauta dabiski ārstnieciskajā profilaktiskajā Epigen aerosola preparātā.

Ar lokālo imunitāti saistītās slimības

Šobrīd notiek imūndeficīta stāvokļu, dzimumkontaktu ceļā nododamo infekciju pieauguma, biežas, nekontrolētas antibiotikas lietošanas palielināšanās, tiek novērots oportūnisko mikroorganismu izraisītu infekciju biežuma palielinājums.

Pie bakteriālās vaginozes iekaisuma pazīmju, sāpju, karsoņa utt. nav, bet „nekaitīgā” bakteriālā vaginoze ir pamats daudz bīstamāku slimību attīstībai.

Bakteriālās vaginozes klīniskās pazīmes var būt neparasti izdalījumi ar nepatīkamu „zivs” smaku. Sievieti ar bakteriālo vaginozi var nomākt nieze, maksts sausums, diskomforts dzimumakta laikā.

Tomēr daudzām sievietēm ar bojātu mikrofloru nav nekādu lokālu izpausmju. Viņas var mākt lielāks nogurums, aizkaitināmība, miega, ēstgribas traucējumi – kas ir sekas tam, ka toksīni nokļuvuši patogēnās floras izdalītajās asinīs. Šāda situācija ir bīstama ar to, ka sieviete nenojauš par sava nespēka iemesliem, bet slimība tikmēr progresē, izraisot maksts iekaisumu.

Bakteriālā vaginoze ir saslimšana, kas rodas krasa vaginālās mikrofloras disbalansa rezultātā, kam raksturīgas mikrofloras savstarpējās attiecības novirzes, ievērojami samazinoties laktobacillām.

Pie maksts disbiozes rašanās cēloņiem pieskaita hormonālās regulācijas traucējumus, lokālās imunitātes traucējumus, urīnizvadsistēmas infekcijas saslimšanas, zāļu terapiju (hormonu, antibiotiku, imūndepresantu lietošana).

Kas notiek maksts mikrofloras izmaiņu rezultātā

1. Bakteriālās vaginozes attīstība sākas ar to, ka pazeminās normālas mikrofloras aizsargīpašības. Oportūniskā flora savairojas tik lielā mērā, ka tā pati var izraisīt iekaisumus. Iekaisumi, kurus izraisa oportūniskā flora, pēc savas smaguma pakāpes neatpaliek no infekcijām, kas tiek iegūtas dzimumkontaktu ceļā.
2. Pazeminoties mikrofloras normālajam aizsardzības līmenim, palielinās uzņēmība pret infekcijām, kas tiek nodotas dzimumkontaktu ceļā.
3. Tā kā, inficējoties ar bakteriālo vaginozi, samazinās lokālā imunitāte, var „pamosties” līdz šim „snaudoša” vīrusa infekcija. Piemēram, cilvēka papilomas vīruss vai parastā herpes vīruss. Bet tas savukārt var izraisīt onkoloģiskas saslimšanas – dzemdes kakla vēzi.

Ārstēšana norisinās divos etapos:

1. ar BV saistīto mikroorganismu (mikroorganismu asociācija – mikroorganismu kopums, kas pastāvīgi sastopams kopā un (vai) rodas, savstarpēji mijiedarbojoties)
2. pārmērīgās vairošanās nomākšana, laktobacillu populācijas atjaunošana makstī. Otrajā ārstēšanas etapā tradicionāli tiek ieteiktas eibotikas (Eibiotikas – baktēriju preparāti, kuru pamata iedarbību veic liofīli žāvētas mikroorganismu kultūras – normālas mikrofloras pārstāvji), kas piesātina maksts gļotas ar laktobacillām. Laktobacillu spēja pielipt (šeit: laktobacillu fiksācijas izturība un drošība) maksts gļotām ir ārkārtīgi zema, tādēļ ārstēšanas otrā etapa efektivitāte ir zema.

Pielietojot Epigen aerosola preparātu ārējai un intravaginālajai lietošanai, iespējams optimizēt pastāvošās ārstēšanas shēmas. Preparāta iedarbību nodrošina aktivētā glicirizīnskābe (AGS), kas iegūstama lakricas saknes ekstrakcijas veidā. AGS piemīt efekts, kas ir unikāls ar savu komplekso iedarbību (imūnstimulējoša, pretvīrusu, pretniezes un reģenerējoša iedarbība). Aktivētā glicirizīnskābe veicina interferona veidošanos, kas ir viens no tās pretvīrusu iedarbības komponentiem, kas iedarbojas uz 1. un 2.tipa parastā herpes, citomegalovīrusu, dažādiem cilvēka papilomas vīrusiem (tai skaitā onkogēnajiem). Aktivētā glicirizīnskābe nepieļauj vīrusa iekļūšanu šūnā. Pretiekaisuma iedarbība notiek kopā ar imunitāti stimulējošo darbību.

Vaginālajai kandidozei raksturīgas normālas maksts mikrofloras izmaiņas, izveidojoties jauktai florai ar disbakteriozi. Pēdējos gados kandidozā vulvovaginīta izplatība pastāvīgi pieaug, šīs saslimšanas īpatsvars uz vulvas un maksts infekciju struktūras fona veido 30 — 45%. Šobrīd kandidozais vulvovaginīts ieņem otro vietu visu maksts infekciju vidū un ir viens no visizplatītākajiem iemesliem, kādēļ sievietes vēršas pēc medicīniskās palīdzības. Pēc Dž.S.Bingema /J.S.Bingham/ datiem (1999) 75% reproduktīvā vecuma sieviešu ir bijusi vismaz viena kandidozā vulvovaginīta epizode visas dzīves laikā, bet 50% - arī atkārtota epizode. Pēdējo gadu laikā arvien lielāka nozīme ir mikrobu asociācijai (mikroorganismu asociācija – mikroorganismu kopums, kas pastāvīgi sastopams kopā un (vai) rodas, savstarpēji mijiedarbojoties). Jauktās infekcijas veido 30% no visām infekcijas slimībām, tas ir, praktiski katrai trešajai sievietei notiek infekcijas process, ko izraisījuši vairāki rosinātāji. Jaukto infekciju izraisītajām infekcijām ir ilgāka norise, tās norit klīniski smagāk, bieži notiek recidīvi. Monoinfekcija padodas ārstēšanai daudz vieglāk, kamēr pie jauktas infekcijas, īpaši procesam kļūstot hroniskam, panākt izārstēšanos bez turpmāka procesa recidīva ir ievērojami grūtāk.

Nespecifiskais vulvovaginīts rodas personīgās higiēnas noteikumu neievērošanas, vulvas ādas un maksts gļotādas bojājumu, antibiotiku lietošanas, pretapaugļošanās līdzekļu lietošanas, hormonālās nepietiekamības, hronisku saslimšanu (tonsilīts, pielonefrīts) rezultātā.

Nespecifisko vulvovaginītu klīniskās izpausmes ir līdzīgas un iekļaujas vispārējos priekšstatos par vulvas un maksts iekaisuma procesu neatkarīgi no etioloģiskā faktora. Klīniski vulvovaginītam raksturīga dedzināšanas sajūta, nieze, sāpes, diskomforts dzimumorgānu apvidū, lokālas katarālas parādības no minimālas vulvas pastozitātes līdz izteiktai hiperēmijai, infiltrācijai, dažāda rakstura baltajiem ziediem atkarībā no rosinātāja.

Pēdējo gadu laikā tiek novērota maksts saslimšanu biežuma un smaguma palielināšanās, kas saistīta ar plašu disbiotisko stāvokļu izplatību, kas ir biežas, nepamatotas antibiotiku lietošanas rezultāts. Plašais ārstēšanās paņēmienu klāsts, kas pielietojams šī kontingenta saslimšanām, liecina par nepietiekami augstu terapeitisko efektivitāti. Tieši tādēļ lielākā daļa pētnieku galveno vērību atvēl vulvovaginītu lokālajai ārstēšanai.

Preparātiem, kas pielietojami šo saslimšanu adekvātai ārstēšanai, jābūt apveltītiem ar pretiekaisuma, imūnmodulējošu, reģenerējošu iedarbību un beigās jāpanāk maksts mikrofloras normalizēšanās. Augstāk minētajām prasībām atbilst Epigen aerosola preparāts. Iedarbīgā viela ir 0,1% aktivētā glicirizīnskābe, kas izdalāma no lakricas saknes. Glicirizīnskābes bioaktivēšanas process (aktivitātes pastiprināšana) ļauj krasi paaugstināt preparāta efektivitāti. Epigen intim rada priekšnosacījumus pietiekamas laktobaktēriju koncentrācijas attīstībai, kas nodrošina dabisku un visstiprāko aizsardzību pret patogēnajiem organismiem, iedarbojas dziedinoši uz dzemdes un maksts gļotādu, novērš diskomfortu, niezi

Avots: epigen.ru

Uz lapas sākumu