Osteoporoze - skeleta sistēmas saslimšana, ko raksturo kaulu masas samazināšanās un kaulaudu mikroarhitektūras bojājumi,  izraisot kaulu trauslumu, kas, savukārt, palielina kaulu lūzumu risku. Visizplatītākā ir postmenopauzālā osteoporoze. Taču mūsdienu civilizētajā pasaulē, sakarā ar nepārtraukto iedzīvotāju dzīves ilguma palielināšanos, aizvien biežāk diagnosticē senilo osteoporozi un sekundāro osteoporozi, ko izraisa dažādas saslimšanas (endokrīnā patoloģija, reimatiskas saslimšanas, kuņģa-zarnu trakta saslimšanas u.t.t.) vai dažu medikamentu ilgstoša lietošana, piemēram kortikosteroīdu terapija.

• Diagnostika.

Mūsdienās osteoporozes diagnosticēšanai galvenokārt izmanto neinvazīvas metodes. Tās ir viegli izdarāmas, nekaitīgas un var atkārtot vairākkārt vienam un tam pašam pacientam. Pie šādām metodēm pieder rentgenogrāfiskā izmeklēšana, kaulu densitometrija un kaulu metabolisma bioķīmisko marķeru izmeklēšana. Katrai no šīm metodēm ir sava noteikta niša slimības diagnostikā.

Lai agrīni diagnosticētu osteoporozi, izmanto dažādas tehnoloģijas, kuras apvienotas zem kopīga nosaukuma «kaulu densitometrija». Ar tās palīdzību var noteikt kaulaudu minimālo blīvumu (KMB), kas ir kaulu izturības galvenais kritērijs.

Pēdēja laikā intensīvi attīstās ultraskaņas sonogrāfija (USI), kas , atšķirībā no kaulu densitometrijas, ļauj noteikt arī citas kaulaudu īpašības: SOS -ultraskaņas izplatīšanās ātrums kaulā un BUA - ultraskaņas platviļņu izkliede izmeklējamajā skeleta daļā. Šie parametri, pēc daudzu pētījumu rezultātiem, atspoguļo kaulaudu elasticitāti un izturību, diezgan augstu korelējot ar mugurkaula un augšstilba kakliņa  kaulu minimālo blīvumu (KMB). Patreiz daudzi speciālisti uzskata, ka ar  ultraskaņas densitometriju var paredzēt lūzumu riska pakāpi. Līdz ar to tiek pamatota metodes nozīme masu skrīningam. Savukārt diskusijas par šo aparātu iespējamu izmantošanu osteoporozes diagnostikā un terapijas efektivitātes novērtēšanā vēl aizvien turpinās.

Rentgenogrāfiju diezgan aktīvi izmanto osteoporozes un tās sarežģījumu diagnostikā. Taču to nevar pieskaitīt agrīnās diagnostikas metodēm, jo osteoporozes rentgenoloģiskās pazīmes parādās tikai tad, kad 20-30% kaulaudu jau ir zaudēti.

Ar “kaulu densitometrijas” metožu palīdzību var spriest par kaulaudu izturības galvenajiem parametriem, lai gan šīs metodes nesniedz nekādu informāciju par kaulu metabolisma līmeni. Kaulu marķeri ir prediktori kaulu masas zaudēšanai, skeleta kaulu lūzumiem un tiek izmantoti, lai monitorētu antiosteoporotisko terapiju. Pēc šiem bioķīmiskajiem rādītājiem var spriest par terapijas efektivitāti, par medikamenta devas atbilstību un panesamību. Kaulu marķeri īpaši lietderīgi , lai novērtētu terapijas efektivitāti salīdzinoši īsos laika sprīžos, kad densitometriskā izmeklēšana vēl nav informatīva (uzskata, ka atkārtotu densitometrisko izmeklēšanu drīkst izdarīt ne biežāk kā reizi gadā). Uzskata, ka densitometrijas un kaulu metabolisma ķīmisko marķeru izmeklēšanas  kombinācija ļaus iegūt pilnvērtīgāku informāciju par postmenopauzālās osteoporozes riska iespēju. Lai novērotu nozīmētās terapijas efektivitāti, bioķīmiskos marķerus ieteicams izmeklēt ik katru trešo mēnesi pēc terapijas uzsākšanas. Izmeklējot bioķīmiskos marķerus, jāņem vērā faktori, kas var ietekmēt rezultātus: diēta, materiāla uzglabāšanas apstākļi, bioloģiskie faktori (cirkāžu un sezonālās svārstības, menstruālais cikls, vecums, dzimums, pavadslimības u.c.)

• Profilakse.

Ilggadīgais osteoporozes pētnieciskais darbs ārzemēs pierāda, ka neviens no pašreizējiem ārstnieciskajiem līdzekļiem nevar pilnīgi atjaunot kaulu kvantitatīvu un kvalitatīvi, tādēļ galvenais līdzeklis cīņai ar šo slimību ir un paliek profilakse. Osteporozes profilakse jāsāk pēc iespējas agri, īpašu vērību pievēršot vides faktoriem, kas varētu ietekmēt maksimālās kaulu masas sasniegšanu (parasti tas notiek sasniedzot 30 gadu vecumu).  Pie šiem faktoriem pieder: uzturs un fiziskā aktivitāte, adekvāta organisma nodrošināšana ar vitamīnu D un insolācija. Par visnozīmīgākajiem periodiem jāuzskata kaulu augšanas periods (jaunība), grūtniecība, laktācija un perimenopauze. Kaulu masas maksimumu var ievērojami uzlabot, iekļaujot uzturā produktus, kas satur paaugstinātu kalcija saturu (piena un zivju produkti). Kalcija diennakts patēriņam vajadzētu būt 1000 - 1500 mg, ko ieteicams uzņemt ar pārtiku. Regulāras fiziskas nodarbības ar svaru slodzi kaulu augšanas periodā izraisa kaulu masas maksimuma palielināšanos. Pieaugušiem cilvēkiem, pēc kaulu masas maksimuma sasniegšanas, adekvāts kalcija patēriņš, pastāvīga fiziskā slodze un regulārs menstruālais cikls arī veicina kaulu masas saglabāšanos. Osteoporozes profilaksi pieaugušo iedzīvotāju vidū noteikti  jāveic arī “riska grupās”.

• Ārstēšana

Ar  osteoporozes ārstēšanas problēmu ārzemēs nodarbojas jau sen, pie kam, īpaši aktīvi pēdējā desmitgadē, kas saistīts ar densitometrijas ieviešanu praksē. Diemžēl līdz pat šim brīdim nav izstrādātas kopējas osteoporozes terapeitiskas programmas un ārstēšanas režīmi, ko var izskaidrot ar tās multifaktorālo dabu un sarežģīto patoģenēzi. Ārstniecisko pasākumu galvenais mērķis - kaulu metabolisma procesu sabalansēšana, kā arī pacienta dzīves kvalitātes saglabāšana vai uzlabošana. Mērķa sasniegšanai nepieciešams samazināt vai pārtraukt kaulu masas zaudēšanu; samazināt sāpju sindromu mugurkaulājā un perifērajos kaulos; uzlabot slimnieka funkcionālo stāvokli un novērst iespējamo pasliktināšanos; atjaunot darbaspējas un psihoemocionālo stāvokli. Līdzās etiopatoģenētiskajai terapijai ar preparātiem, kas domāti kaulaudu remodelēšanas procesu normalizācijai un minerālās homeostāzes saglabāšanai, tiek nozīmēta arī simptomātiska terapija, kas ietver diētu ar paaugstinātu kalcija un fosfora sāļu saturu, nesteroīdos pretiekaisuma preparātus, pretsāpju līdzekļus, miorelaksantus, kas samazina sāpju sindromu un muskuļu spriedzi. Līdz ar to pacienta kustību aktivitāte paaugstinās un paātrinās iespēja uzsākt rehabilitāciju.

Rehabilitācija nozīmē: ārstniecisko fizkultūru, korsešu nēsāšanu, peldēšanu, vieglas masāžas kursus. Kopumā osteoporozes terapijai jābūt kompleksai un ilglaicīgai, nepārtrauktas vai kursveida ārstēšanas veidā.Tā kā pašlaik vēl nav atklāts ideāls preparāts osteoporozes ārstēšanai, tad kombinātā terapija uzskatāma par perspektīvu, jo tajā tiek kombinēti preparāti ar dažādu darbības mehānismu, palīdzot potencēt to antiosteoporotisko darbību, kā arī samazinot blakņu biežumu un  nevēlamos efektus.

Kombinētās terapijas laikā ārstnieciskos preparātus nozīmē vienlaicīgi vai secīgi. To izvēle ir individuāla katram pacientam un ir atkarīga no osteoporozes formas, kaulu vielu maiņas ātruma, klīniskās gaitas smaguma un blakussaslimšanām. Jebkura antiosteoporotiska līdzekļa efektivitātes kritērijs  ir kaulu lūzumu samazināšanās, taču katrā konkrētā gadījumā  vispirms jāpievērš uzmanība  MKB rādītājiem (kaulu densitometrijas dati) un kaulu vielu maiņas bioķīmiskajiem marķeriem. Ja MKB palielinās vairāk par 1% un bioķīmiskie rādītāji ir normalizējušies (ja iepriekš tie bijuši izmainīti), tas liecina, ka ārstēšana  norit efektīvi. Jāņem vērā arī  klīniskās ainas pozitīvā dinamika: sāpju sindroma samazināšanās   un funkcionālās aktivitātes paaugstināšanās.

• Riska grupas:

1.Sievietes ar trauslu figūru un gaišu ādu, bezbērnu sievietes vai sievietes ar vienu vai diviem bērniem, ar ģimenes anamnēzē esošiem mugurkaula vai augšstilba kakliņa kaulu lūzumiem.
2.Sievietes agrīnā vai mākslīgā menopauzē.
3.Sievietes un vīrieši ar saslimšanām, kuras var izraisīt sekundāro osteoporozi (vairogdziedzera, kuņģa-zarnu trakta, reimatiskās slimības u.t.t.).
4.Personas, kuras lieto zāļu preparātus, kuru blakusefekts ir kaulu masas samazināšanās.

Uz lapas sākumu