Molekulārā aktivizācija

• Process

Molekulārās aktivizācijas process ļoti būtiski paaugstina visu antioksidantu molekulu bioloģisko aktivitāti un bioķīmisko reaģētspēju.

Šī aktivizācijas metode, kas atklāta jau agrāk Zinātnisko pētījumu augstākās padomes – Spānijas lielāka pētnieciskā centra – pārraudzībā, izrādījusies daudz efektīvāka, ja to pielieto daudz plašākam molekulu spektram - ne tikai ūdenī šķīstošajām, bet arī taukos šķīstošajām. Mums izdevās arī uzlabot atsevišķus šī procesa parametrus.

Ir zināma atbildes reakcija uz milzīga daudzuma visdažādāko antioksidantu molekulāro aktivizāciju, tomēr vēl nav zināms mehānisms, kas tiem liek asimilēt un uzkrāt elektronus, kas arī izraisa tik ievērojamu antioksidanta spējas palielināšanos, kā arī mehānisms, ar kura palīdzību uzkrātie elektroni spēj reducēt oksidantu molekulu brīvos radikāļus.

Sakarā ar minēto mehānismu tika novērota sinerģijas palielināšanās starp atsevišķām izmantotajām vielām, kurām dažkārt izdevās ievērojami paaugstināt savu vispārējo antioksidantu spēju.

Jebkuru antioksidantu aktivizāciju var ietekmēt daudzi faktori.

Vissvarīgākie ķīmiskie faktori, kas nosaka molekulu bioloģisko aktivitāti, ir molekulārā struktūra, aktīvās funkcionālās grupas, specifiskie antioksidantu katalizatori, molekulārais svars, pH-vides, dubultās oglekļa saites, šķīdības koeficients utt., kā arī katras molekulas antioksidanta spēja.

Svarīgākie fizikālie faktoriir laiks un molekulārās aktivizācijas intensitāte.

Ne visiem antioksidantiem nepieciešams vienāds aktivizācijas laiks, lai sasniegtu savu maksimālo antioksidanta aktivitāti. Tieši šī parametra optimizācija ir svarīgākas faktors vislabāko rezultātu sasniegšanai. Kad pagājis optimālais laiks, kas nepieciešams, lai sasniegtu vislielāko antioksidanta spēju, ļoti svarīgi ir pārtraukt aktivizāciju, jo pēc maksimālā līmeņa sasniegšanas parasti sākas pakāpenisks vai straujš antioksidanta spējas zudums. Laika zonā, kas seko pēc optimāla aktivizācijas laika, sākas neatgriezeniska oksidēšanās, tādēļ ir nepieciešams pēc iespējas precīzāk noteikt optimālos laika un enerģētiskos parametrus katram konkrētajam gadījumam.

Kad runa ir par divu vai vairāku antioksidantu kombināciju, optimālais aktivizācijas laiks tiek aprēķināts iepriekš katram preparātam atsevišķi un turpmāk nemainīgi uzturēts.

Antioksidanta spējas analītiskā novērtēšana notiek, izmantojot speciālu Samogi-Nelsona reaģentu cukuru reducēšanas spējas noteikšanai.

Daži antioksidanti, piemēram, dabiskie flavonoīdi, aktivizācijas rezultātā spēj paaugstināt savu antioksidantu spēju vairāk nekā 7 reizes. Vienlaicīgi paaugstinās to sinerģiskais efekts ar citiem antioksidantiem.

Ir virkne gadījumu, kad noteiktie specifiskie katalītiskie kompleksi arī var veicināt aktivizācijas reakcijas.

Lai labāk izprastu aktivizācijas svarīgo nozīmi, minams piemērs ar šķidro preparātu «VIUSID». Sākotnēji bez aktivizācijas tā antioksidanta spēja bija 1.1 rel. vien., bet aktivizējot paaugstinājās, sasniedzot 1.3 – 3.3 vienību vērtību. Vēlāk mums izdevās sasniegt 9.6 vienību aktivitātes vērtību, kas ir 7.8 reizes lielāka par sākotnējo vērtību.

Šie rezultāti parāda, ka aktivizācija ir nepieciešams un neaizstājams process, lai sasniegtu lielāku bioloģisko aktivitāti un tādējādi arī lielāku efektivitāti, ārstējot brīvo radikāļu tieši vai netieši izraisītas saslimšanas.

• Salicilskābes antioksidanta spēja